Manas smadzenes no komforta zonas izved visi tie virtuālie publiskie MAS'i, piemēram, lāča slepkavības apspriešana/pieminēšana, kaķīšu-kulināru meistardarbu-jaunāko i-veikala apavu kolekciju-manikīra(!) galeriju ieteikšana draugiem.lv un pašmērķīgā fanošana par hokeju (tajā pašā laikā es viegli varu iztēloties, ka daudziem cilvēkiem būtu/ir grūti panest mani un manas īpašības).
Nezināma iemesla dēļ es spēju sagremot runas/rakstus par bakalaura rakstīšanas slogu, iespējams, tāpēc, ka tas mani sagaida pēc gada un ir taču zināms, ka pirms kaut kā pārvarēšanas tas šķiet biedējošāk un nopietnāk nekā pēc tam (for real, tas ir, interpretējot viena pētījuma (kura nosaukumu / autoru neatceros, bet mēs par to runājām vides psiholoģijā) rezultātus; ar to es negribu teikt, ka es esmu nogalinājusi lāci vai ieteikusi manikīra galeriju).

Bet īstenībā es šovakar/-nakt rakstīju prakses atskaiti, neesmu pabeigusi, bet pagaidām ir kādas 13lpp (kopā būs droši vien ap 20 vai vairāk). Nevaru saprast, kad ir īstais brīdis nolemt iet gulēt - tad, kad jau otro reizi dienā uznāk nelabuma un reibšanas vilnis, vai tad, kad pilnīgā tizlumā atsitu papēdi pret tualetes durvju stenderi. Pasaule ir mistiska vieta, un nav nemaz tik viegli izlemt, kad iet gulēt.
Baltādaino cilvēku problēmas un tukša vīna glāze uz galda. Iešu mazgāt matus un gulēt. Yo.