Kursabiedrenes twitterieraksts lika man atcerēties vienu prātojumu, kuru biju piemirsusi. (šis skan tieši kā tie teksti, ar kuriem savulaik mani parodēja Marianna)
Tātad, kaut kad domāju par to, ka ir forši tā brīvāk dzīvot, jaukt robežas vietām. Piemēram, iet pa pilsētu kā pa laukiem (jocīgā/nevīžīgā apģērbā vai basām kājām), izturēties pret svešiem kā pret draugiem (familiāri sarunāties ar večuku tramvaja pieturā), izturēties pret draugiem kā pret svešiem (pasveicināt ar 'Labdien!' un uzrunāt uz Jūs) u.c. Tādas it kā sīkas un it kā jukušas lietiņas, bet dod galīgi daudz dzīvesspara un patikšanas pret apkārtējo.

Kaut kad, ja pareizi atceros, vakar vakarā uz palodzes 2-3 pāri acu vēroja pretējās mājas logus, un es tagad saprotu, ka tas brīdis bija tieši tāds, kādus ieraugot no malas, es parasti sajūtos ļoti laimīga.
Jums arī daudz, daudz jauku brīžu, mīļie! Kāds šodien laiks! Aizbrauciet pēc ceriņiem!