Kas ir ļoti svarīgi, ļoti skaisti un ļoti biedējoši: pēdējā laikā aizvien vairāk piedzīvoju visu ko, ko nevaru izteikt vārdos. Un izteikšana vārdos nekad nav bijusi problēma manā dzīvē, vienmēr izsakos tik ekspresīvi, cik jūtos, man nav problēmu atrast īstos vārdus, drīzāk ir tieši otrādi - parasti ir grūti atkauties no metaforu un salīdzinājumu uzplūdiem manās smadzenēs.
Bet tas, kas notiek tagad.. notiek lietas, kuras pilnībā okupē tās vietas manās smadzenēs, kurās rodas visi skaistie apzīmējumi, uzceļ tur teltiņas un ugunskuriņus un..
un šeit sākas problēma ar vārdiem. Jo es pat nespēju izdomāt, kā lai raksturo to, kas notiek, to, ko es piedzīvoju.
Un kas ir pats īpatnējākais - man nav iebildumu. Jo tas viss ir kaut kas tik spirituāli satriecošs, ka man pofig, ka es nespēju to raksturot, jo tādas lietas NAV iespējams raksturot, tāpēc tas nekas, ka man nesanāk.
Jūtos kā Jēzus, kurš uzkāpis kalnā, saņēmis apskaidrību, un grib, lai visi citi arī tur uzkāptu, jo tā apskaidrība ir obligāti jāuzzina, jo tā ir FANTASTISKA, bet nodot šo informāciju vārdiski nav iespējams.
Vārdu sakot..

:)

(šī ir kārtējā empīriskā pieredze, kas man liek domāt, ka nav nekā neiespējama - ja jau pat man aptrūkstas vārdi)

(vēl tas nozīmē to, ka dzejai kā medijam ir robežas. tas, ko es piedzīvoju, ir jau aiz dzejas; es nezināju, ka tik tālu var tikt)