Nu, kinda. Man bija (ir) 2 gadus jaunāka māsīca, kura tolaik mani visu laiku kopēja, tas bija kaitinoši. Un tad bija Smiltenē divi draudziņi pagalma rajonā. Puika - tas, kurš pirmais mani bučoja, meitene - tā, kura arī lasa šo un raksta Cibā :).
Bet tā - man nav īsti tādu bērnības atmiņu par baigo spēlēšanos vai kā, tā sajūta tiešām arī ir palikusi tāda, ka biju bez draugiem.
Lai gan vēl arī Rīgā, kaut kad pirmajās pāris klasēs man bija no podjezda Dace un Kristīne. Tas bija laiks, kad bija populāri tie blociņi ar foršu zīmējumu uz vāka, un tas pats zīmējums blāvā versijā bija arī uz iekšējām lapām. Es Dacei un Kristīnei stāstīju, cik man īstenībā daudz krutu blociņu, bet vienkārši mamma neļauj nest ārā. Bet īstenībā man nebija tik daudz, normāli blefoju. Vispār blefot ir grūti, man ir grūti to darīt.