Sēdēju un gaidīju termometra rādītāju kā spriedumu, pēdējā diennakts atgādina vienu asaru pilnu nakti bērnībā ar grāmatu Vējš vītolos rokās, amizanti, ka tāda it kā niecīga veselības figņa var radīt tādas koncentrācijas pelēcību prātā un sirsniņā.
Sagaidīju savus 37,2°, pēdējā diennakts gandrīz nekam neder, I am so not amused by this. Duša - kūņoties gultā - no rīta gribu pamosties citur.
Nost ar februāri!