Kaut kāds tāds posms/brīdis dzīvē laikam, kad jāsāk noteikt sava cena dažādās ziņās. Un tas ir tik mulsinoši, jo man nav ne jausmas, cik esmu vērta. Un kā to vispār nosaka?

Vēl ļoti mulsina tā biznesīgā pasaule, man šķiet, es runāju tik daudzās valodās, bet ne biznesa valodā. Tas piedāvājums-pieprasījums, klusumā piedāvātā cena un otras puses klusumā slēptais fakts, ka nav jau citu variantu, jāņem būs tā cena, kuru piedāvās. Tāda minēšana no abām pusēm. Nepatīk. Neveikli, sveši, muļķīgi. Nedaudz kaut kāda izlikšanās, kaut kas tāds. Nepatīk izlikties. Pasaule būtu laba vieta, ja visi runātu to, ko domā, maksātu viens otram no sirds, cik nav žēl. Miers virs zemes.

Bet kaut kur iekšā ir mieriņš un ticība labajam un jaukajam, tas arī palīdz izturēt šo mulsumu un jocīgos brīžus. Es ticu, tu tici, mēs vienkārši viens otram ticam un iekrītam viens otra balstu aplī kā teambuilding'a treniņā, un ir droši.
Fuck, man tā patīk krist ar apziņu, ka būs labi. Patīk pasaule, patīk dzīvot. Dzīvojiet!

Vispār manā dzīvē ir kaudze tik ļoti labu cilvēku. Ļoti pateicīga. Grūti aizvērt muti par to labumu.