Katrs posms manī kaut ko radikāli maina, kopš 2009. gada sākuma esmu būtiski transformējusies jau kādas.. (skaitu).. trīs reizes. Un katra reize (diemžēl?) mani attālina no vairākiem katra posma cilvēkiem (vai vismaz tā šķiet). Un tad tā izjūta, ka nezini, smieties vai raudāt, varbūt pat vispār nedarīt neko, vienkārši ļauties kārtējai transformācijai, kārtējam cilvēku zudumam un jaunu cilvēku pieplūdumam. (jūs jau zināt, ko es domāju par maiņām un pārmaiņām)
Nekas, nekas, klausieties šo dziesmu!

(tās bija pārdomas brīdī, kad aptvēru, ko man gribas darīt, klausoties šo dziesmu)