Tik bieži šādos apmākušos vakaros pēc noguruma un apmācības piemeklē vistīrākā iedvesma un apņemtieskāre! Esmu kļuvusi par vienu no tiem cilvēkiem, par kuriem agrāk vīpsnāju! Tiem, kuri pēc katra teikuma liek izsaukuma zīmi! Smieklīgi!
Norunāju ar sevi dažus plānus, vārdu sakot, apņēmos Ziemassvētkus pavadīt bez tiem lietusmākoņiem, kas šobrīd ir virs galvas. Un vēl nobildēt kaut ko skaistu. Un varbūt iemācīties bildēt tā, kā gribētos. Pēc tās dzejas virvju palaišanas vaļīgāk man sāk vairāk un vairāk šķist, ka, lai kaut kas labi (labāk) izdotos, pēc iespējas vairāk ir jākāpj nost no savas drošības saliņas, jāizpēta neiepazītie nostūri un jāiemēģina jaunas, neierastas, vismaz nedaudz trakas lietas. Dzeja kļuva labāka. Gribētos to pašu fotogrāfijā - brīvāku, glītāku, vienkāršāku, bet jēdzīgāku/jēgpilnāku to visu padarīt.

Mīļie, es jums arī to novēlu - kaut kādu virzīšanos vai vismaz tēmēšanu uz izaugsmi, kaut ko jaunu, kaut ko skaistu, kaut ko labu. Viss būs forši! Skauju un mīļoju.
Iedvesmu un spēku!