Es neatceros, kad parasti uzsnieg sniegs, bet šobrīd jau PAT ES vairs gandrīz nevaru un tik ļoti gribētu iekrist sniega kupenā (pēc tam izkrist no tās ārā un sniegu neredzēt vēl kādu mēnesi). Gribas ieelpot, pēdējā laikā pienākumi sāk šķist tik grūti un sarežģīti-aizbēgami. Domāju par to, kā varētu ieelpot, un nekas nenāk prātā. Gribu justies tā priecīgi, vienkārši priecīgi, tā, ka, ejot pa ielu, papēdīši klaudz pret zemi un soļi ir dažus centimetrus virs zemes. Reizēm to izjūtu spēj radīt tukšs un balts nekas, bet šobrīd esošais 'nekas' ir tāds drūms un sabozies, salijis un pelēks. Noilgojusies pēc svaiguma, ūdenskrituma šalts, kaut kā cita tāda veldzējoša un pēkšņa, burvīga un vienkārša, spīdoša.

Eju pa ielu ar dubultcimdiem uz rokām, labajā rokā nesu koferi, pieturā stāv cilvēks, kurš ierauga mani un raud.

pacel rokas augšup uz debesīm
vai nu tas ir kāds brīnums

Lieku cerības uz, iespējams, rītdien sakārtojamo istabu. Un tad jau. Gribas vispār ātri sarosīties un izdarīt uz priekšu veselu gūzmu skolas darbu (bet kas nu dos, vai ne).

Nepatīk ziema, tas ir tāds sarežģīts gadalaiks tomēr.

Trakā intensitātē patērēju krūzītes, gulšņāšanu palagos un sveces.

tiz gona be alright, man