Ir tas fīlings, ka vienu rītu vakaru/nakti (jo tieši tad vislabāk rakstās laikam, vismaz tā atceros) piecelšos sēdus un uzrakstīšu kaut ko līdz nemaņai skaistu, nu, bija agrāk tāds vārds bezbožna, ja. Būs tā.
Un pagaidām, nu, pagaidām cilvēki saslimst viens no otra ar baltām sienām, atvērtiem logiem, melniem punktiņiem. Esmu saslimusi ar jūru un klintīm, brīžiem šķiet, ka viss uz to vien ir gājis, iespējams, jūs arī tā kādreiz esat jutušies - ka viss, kas līdz šim noticis, ir vilcis uz to vienu. Sākot ar to, ka pirmā bērnības atmiņa ir vilciens, priedes un jūrceļojums, turpinot ar noģībšanu februāra naktī pirms vairākiem gadiem Ogrē un braukšanu uz jūru nākamajā dienā, turpinot vēl tālāk ar ainavu terapijas piekopt-sākšanu pirms pāris gadiem, kad braucām pasūtīt pankūkas, tad pastaigāt gar jūru un pēc tam apēst pankūkas, visubeidzot ar to, ka gulēju uz zaļas zāles, galvu pāri klints malai un meklēju zivis ūdenī. Un tagad sēžu ik pa laikam un ošņāju vizuālus pierādījumus internetā, ka tādas vietas tiešām eksistē.

Atkal gari, šausmas. Lai vai kā, šovakar atcerējos par šīs lieliskās dziesmas eksistenci. Braucu uz veikalu, un bagāžniekā sēdēja milzīgs metāla gabals.

Jau nedēļu nevaru saņemties izlasīt, ko uzrakstīju pirmdienas vakarā. Varbūt no rīta. Varbūt būs smieklīgi, varbūt būs forši, varbūt būs pilnīgs sviests. Atceros tikai kaut ko par vārnu kājiņām.

Brīdī, kad piefiksēju, ka domāju: "Kaut kur redzēta seja, nevaru saprast, kādu citu neglītu sievieti šī meitene atgādina," sapratu, ka esmu ļauna un laiks iet gulēt (un meitene vispār ne no neglītākajām). Līdz rītam, ha! Piedodiet!