Pirmais novembris, tumša deviņu kvadrātmetru istaba ar aizžalūzijotu logu, klusi skan dziesma, palīšana zem segas kaut kādos drošības nolūkos, kura nepalīdz pret uzmācīgām un pieaugošām, dīvainām, iracionālām bailēm, kaut kādām tur bailēm. Tā pēkšņi, spēji, bet tā, ka pat melnie punktiņi paliek savās vietās. Un tad vienīgi cerības uz rītdienu - piecelties, justies labāk, uzpīt bizīti ar visiem bumbuļiem, varbūt pat pasmieties, varbūt pat nezīlēt pēc nejauši izvilktas sveces krāsas.
Cik skumji dumji atkal, kaut kāds tāds vakars. Kaut kas varbūt jāuzraksta.
Reizē ienīstu un mīlu šo patētisko sevi. Šodien nomāktību pirms nāves salīdzināju ar prelūdiju.

P.S. Ja jums zināmas kādas jaukas/foršas/indie DIY ideju mājaslapas, kuras nav kaitinoši american-housewife-style, padalieties, lūdzu (ja skopums nespiež klusēt).