Ja reiz tika iekustināta tā ideja par mainīšanos. Mani bieži vien gandrīz vai kaitina, ja redzu, ka cilvēks nav mainījies.

Uzrakstīju vēl arī garu paskaidrojumu par to, kāpēc un kādā veidā, piemetu izņēmumus, bet man slinkums to publicēt, tas visu sarežģī. Tāpēc tā vienkārši atstāšu. Man jau mēnešiem ilgi prātā kā ļoti svarīga kuļas doma par to, ka mani mēdz kaitināt tas, ka ieraugu, ka cilvēks nav mainījies. Varbūt pat reizēm tā nav viņa vaina utt, bet vienkārši kaitina. Basta.

Arlabunakti, zaķēni!