Kaut kā nemanot slīd garām dienas, kuras visapkārt atstāj savu pēcgaršu, kuru sajust tikai pēcāk,
dienas, kurās aizbrauc strādāt un tiek salauzta gulta, no sienas nokrīt glezna, tiek dzerts šampis un klausīta gadu tūkstošu mijas hiphop mūzika, bet no rīta jāstaigā ar azotē iekārtotu gulbi,
dienas, kurās tas nekas, ka krekls ir tā kā par īsu un tā kā par žņaudzošu,
dienas, kurās tā arī nesanāk uzvarēt cīņā pret lielo atstarotāju,
dienas, kurās kāds parakstās uz cilvēka miesas papirusa un saļimst,
dienas, kurās sasniedz kaut ko augstāku un jūties kā kaķis Ēģiptē - svēts, nepārprotami svēts,
dienas, kurās brokastīs ir kafijas skūpsts Rīgas centrā un mežoņu pīrāgs Rīgas nomalē,
dienas, kurās meklē melnas bikses, kuras vilkt uz bērēm,
dienas, kurās visi rudens apavi ir tik neglīti, ka gribas raudāt,
dienas, kurās vectēvam ir ļoti, ļoti slikti, turklāt vēlāk debesīs vienlaikus ir gan gaišs un tumšs zilums, gan baltums, rozīgums un dzeltenums, meiteņu acīs ir asaru vilnīši, bet somās - vīna pudeles,
dienas, kurās cilvēki saka: "otra Alise man patīk labāk",
dienas, kurās ir jāattīsta filmiņas un jāpērk šņabja blašķītes,
vārdu sakot. Dzīve mēdz iekost, vispār jau sāp, dzīvot ir kā peldēt kaut kādā citrona sulā un censties tajos brīžos starp acu atvēršanu, kura sāp, noķert kādu citrona sēkliņu un līdz pašam vidum iekosties.