Visu dienu nobumbulējusies halātā, tā vietā uzmetu mugurā sarafānu+kreklu ar pogām uz muguras+žaketi, lai aizdzītu mašīnu uz stāvvietu. Izslēdzu mūziku un gaismu istabā, nopūtu sveci, kuras dūmu smarža tik ļoti atgādina vientulību un aukstumu (bet dīvainā, patīkamā veidā), iekāpu kurpēs un pēc tam arī mašīnā un sapratu, ka gribas braukt tālāk. Gribas ciemos, doties kaut kur prom, darboties centrbēdzē, sēdēt ārā šādā rēnā vakarā, dzert tēju vai vīnu, iekūpināt vīraku, aizdegt sveces vai varbūt uzkurt ugunskuru, runāt muļķības par dzīvi un miegoties zem klajas debess. Saraut ceļgalus pie sevis un mierīgi elpot. Uh, tas būtu tik forši. Negribas sēdēt mierā telpās. Nekad neesmu bijusi īpaši outgoing, bet pēdējā laikā kaut kā.. kaut kā šādi.