Tādās lekcijās kā šodien es sāku justies kā psihologs. Zinu, kur gribu ieguldīt savu naudu (izpētēs metodikās), bet tā bailīgi to darīt, nezinot, cik daudz reāli nākotnē tās izmantošu. Bet ļoti vilinoša ideja.
Tikmēr arī klausos mūziku, kurā ir skaņas, kuras varētu līdzināties Mario zvaigznīšu seksa vaidiem, klaiņoju pa pasauli ļoti sabužinājušajamajamies matiem, kavēju filmas un vēlos padalīties ar dažiem pēdējā laika novērojumiem/domām.

1. Visas glīti saģērbušās meitenes, kuras no rītiem centrā iekāpj 4. autobusā, izkāpj pie manas fakultātes. Tas ir labi.
2. Lai uz kaut ko paspētu, atliek vien nolemt: "Ok, man vienalga, vienkārši taisīšos un izdarīšu visu, ko vēlos izdarīt, man nerūp, vai es nokavēšu. Vienkārši pucēšos un došos ceļā tad, kad sanāks." Pēdējā laikā tas tik ļoti strādā! Pat šodien, kad biju pārliecināta, ka nepaspēšu uz lekcijas sākumu, ierodoties centrā, sapratu, ka vēl ir 4minūtes līdz autobusam. Tas ir labi.
3. Tas, ka cilvēks ir ārstu bērns, nav garantija tam, ka viņš/viņa pratīs pareizi uzrakstīt vārdu "tablete". Tas nav labi.
4. Ir svarīgi palikt cilvēcīgam un neiegrimt tajā psiholoģijas muklājā, kurš cenšas nomākt par visiem spēkiem, likt sevi nepārtraukti analizēt un domāt, ka nedrīksti atļauties cilvēcīgas vājības un novirzes, ka tev ir nonstopā jāpieturas visiem ētikas principiem un faktiski jābūt psihologam 24/7. Jātolerē viss, jāizprot viss, jāatbalsta visi un tajā pašā laikā jābūt neitrālam. (es no tā muklāja cenšos izvairīties arī, piemēram, šobrīd - piekabinot pirmajiem 3 punktiem beigās vērtējumu)
5. Cilvēki dzīvē šķiet mazāk biedējoši/iespaidīgi nekā virtuālajā vidē/citu cilvēku nostāstos. Tas man patīk.
6. Nav pārāk reāli piepildīt sapni par būšanu psiholoģei īsos svārciņos un flirtēšanu attiecīgā gaisotnē, jo psihologam jābūt neitrālam. Neredzamajam medijam starp klientu un.. nu, te var, protams, būt dažādi turpinājumi. Bet doma skaidra: ja strādāšu to, uz ko eju, tad darba laikā izskatīties tā, kā gribētos, drīkstēšu mēģināt reti. Kas varbūt arī nav tik slikti, jo, ja darba laikā to nedrīkstēšu atļauties, tad brīvajā laikā (kas ietver casual saskarsmi ar vīriešiem, protams) to viennozīmīgi vēlēšos darīt (respektīvi, darba laikā man būs jābūt diezgan bezpersoniskai, tāpēc pēc darba nebūs tā, ka atnākšu mājās un kļūšu par pelēku peli, kuras personība nemaz nestaro (jo tāda būšu bijusi darbā); atnākšu mājās, novilkšu savu neizteiksmīgo darba apģērbu, lai tā vietā ietērptos kaut kādās vājprātīgās un free-spirited drēbēs). Great plan!

Neiztrūkstoša piedeva ikdienai vēl joprojām ir nezināmas izcelsmes zilumi dažādās ķermeņa vietās.