Absolūts tējas un baltuma, gaišuma rīts. Lietus aiz loga, viss ir lēns, maigs, F skaitlis kaut kur ap 2 vai nedaudz zem tā. Ar vienu kumelīšu-medus tēju nepietika, nākamā jau velkas. Halāts, mazdrēbes, maig.. maigums? Vakar naktī pēcfilmas radītajā apmulsumā izdomāju/sapratu, ka maigums ir lielākais ļaunums pasaulē. Šobrīd neatceros, bet tas viss tik labi saslēdzās kopā, ka pat tagad nespēju atzīt, ka vakar kļūdījos.
Neskatoties uz to, I can't help the lightness, can't help the tenderness. Nedaudz kā filmā, kad puikas sejai priekšā ir balts, caurspīdīgs aizkars, un roka nobrauc pār aizkaru klāto seju. Tā pārklājies šim rītam ir kaut kāds balts aizkars, viss ir tik mierīgs, laiks kļuvis daudz lēnāks un daudz tīrāks.
Tā, kā piespiest seju pie kailām krūtīm, noglāstīt galvu un bez vārdiem pateikt, ka viss būs labi, noskūpstīt pieri un staigāt virs tās aizas, kas šķir realitāti no nereālā.