Par godu Matteo klausos regeju, jūtos kā apdullusi muša.
Amadeu manu vārdu izrunāja kā Alizée.
Bet vispār - pabaroju gan sevis labo, gan ļauno pusi, viss laikam līdzsvarā.
Kā vakar pie radu salidojuma galda tētis konspektēja - dzērām, dzērām, nedaudz pabildējām, dzērām vēl, iekritām ūdenskritumā, sagriezām pēdas, dzērām. Vēl jāpiezīmē, piemēram, tas, ka pēc dejošanas līdz 7iem rītā man pretī nākošais svešzemnieks saka vārdus: "Dancer! It was nice.."
Iespaidu tik daudz, tik daudz, ka nezinu, kā pārvārīšu. Varbūt lidmašīnā, varbūt autobusā. Vēlāk iemetīšu flickrā dažas maz izsakošas un nedaudz ilustratīvas bildes, kurām ir vairāk sentimentāla nekā reāla vērtība. Vispār jūtos nedaudz kā kara veterāns, kuram apkārtējā realitāte šķiet sveša un sirreāla, turklāt vēl jušana, ka saprast tevi var tikai tie, ar kuriem kopā tas karš pārdzīvots.

Man te būtu tiiiik daudz vēl sakāma, redzēs, vai arī teikšu. Dienu gaitā, dienu gaitā.