Skatos TopGear un domāju par PTSD, piemēram, pēc kara. Šausmīgi tomēr. Atbrauc, pa pusei noamputēts, uz tevi visi skatās kaut kā ne-parasti, atšķirīgi no visiem pārējiem, vēl visādi flashbacks. Un visa dzīve visapkārt, "ikdiena" šķiet kaut kāda bezjēdzīga, muļķīga leļļu teātra izrāde, kurā centies iekļauties un spēlēt sev iedalīto lomu. Cik tam vajadzētu būt grūti, paturot prātā to, ka īsto dzīvi un vissarežģītākās dilemmas un robežsituācijas esi piedzīvojis kaut kādā sausā vietā, kur acīs pūš smiltis un cilvēku balsis visapkārt savijas ar šāviņiem un dūmiem. Wāh. Traki.
Un arī šis ieraksts - piliens tajā visā jūrā, ar šiem vārdiem es taču neko nepadaru labāku, šķiet, ka tieši otrādi. Aih.