Gribēju twitterī, bet nespēju tik īsi.
Vārdu sakot, pēdējo 24h laikā jutos laimīga vienreiz un ļoti, ļoti gandrīz laimīga - divreiz.
Tā laimīgā reize bija, kad uz burtiski pāris sekundēm izlēcu no mašīnas, lai Uģim atdotu divas pudeles šņabja (ciedru riekstu un parasto), un izmirku ĻOTI, ĻOTI, pateicoties Jelgavas fantastiskajai lietusgāzei. Bija tā, ka ielas neraksturojami pludo, viļņojas, bet te pēkšņi to viļņošanos vairs neredzi un esi spiests braukt ar 10km/h gluži vienkārši tāpēc, ka viss priekšā ir balts un skaļš (un ārkārtīgi skaists). Jāsaka, ka lietus bija tāda kā migla vispār, mākoņi neaizsedza sauli pavisam, varēja redzēt saules veidolu kaut kur aiz pelēka aizkara, bet. Bet tas krītošais ūdens bija kaut kas! Neredzi vienkārši neko, izņemot lielu, dunošu ūdeni priekšā. Un tad pēkšņi viss pāriet uz mierīgāku līņāšanu, tu ieelpo un jūties tiktiktiktik dzīvs! Ja nebūtu bijis jābrauc uz balli, būtu labprāt vēl paskraidījusi apkārt un izmirkusi tā, lai pirksti kļūst veci.
Nu, un tad tie divi gandrīz-laimīguma mirkļi - šorīt ap 4:00 un 4:40. Sēdējām pie jūras, ap 4iem beidzot bija pietiekami gaišs, lai droši varētu iet ūdenī, tad nu (btw, arī tur saule lec jūrā un riet mežā) aizgāju līdz ūdenim (kurš bija mēreni auksts), nometos un gāju iekšā. Faaaantastiski, iekšā mutuļo prieks un sajūsma. Izlīdu ārā, uzmetu uz tādas pašas jūrasslapjas sevis virsū sarkano kleitu, gāju pie ļaudīm. Sapratu, ka tā bučošanās viņiem tik drīz nebeigsies, tāpēc nolēmu pagulēt. Pēc kādas pusstundas pamodos, secināju, ka vēl joprojām ir nedaudz laika, kamēr norit bučošanās, tāpēc atkal aizgāju uz jūru, nu jau jūra bija.. Nu, pirmīt bija tāda gaiša, vienkārši austošas gaismas jūra. Bet otrajā peldēšanās reizē (ir reizē nedaudz skumji un ārkārtīgi skaisti, ka nebija jēdzīga fotoaparāta pie rokas) debesis saplūda ar jūru, viss bija ļoti, ļoti rozā toņos, ūdens bija tāds kā.. nu pilnīgi tāds, kurā varētu Bārbijas vārīt, tik rozā, cik vien jūs spējat iztēloties (un vēl nedaudz vairāk!). ES PELDĒJOS ROZĀ JŪRĀ!
Pēc tam atkal tas skaistais mirklis ar kleitu uz slapjas miesas, iešana pie cilvēkiem un mudināšana vest mani uz jēdzīgu guļvietu.

Tā otrā peldreize iet klāt pie elēģijām, šī bija rozā elēģija. Ne-vai-no-ja-ma.
Vispār gan jāizdomā kāds cits vārds, jo elēģijas taču ir skumjas. Bet es biju ļoti.. ne priecīga, ne laimīga, bet ļoti, nuu. Jutos ļoti dzīva? Kaut kā tā.
Fjūh, tagad palika tik viegli, kad novēlu no sirds to lielo sajūsmas akmeni par tiem trim mirkļiem.
Rozā jūras pelde tik ļoti uzjunda vēlmi vēl šovasar daudzreiz ko tādu izdarīt, tādus agrus rītus ar saullēktu, jūras kailpeldēm un visu, visu pārējo foršo!
Naktis patiešām ir maģiskas, naktīs ir vieglāk noticēt jebkam un visam, bet rītiem, ja tos sagaida caur nakti, ir kaut kāda tik milzīga dzīvības enerģija iekšā, kas kā tāda atkarību izraisoša viela liek domāt - hm, kur un kad es varētu vēl noorganizēt ko tādu?
Bet visforšāk jau ir tā spontāni, neorganizēti, dabīgi. Sajūsma!

Vēl es kaut kā. Nezināju(?), ka patiešām ir arī tik maigi vīrieši.

(ha, cik daudz vārdu par dabas brīnumiem un cik - salīdzinoši - par vīriešiem :) )