Piedzīvojot kaut ko skaistu un vārdos nepateiktu, raisās domas par to, ka, ja jau man tā ir, tad cik gan daudz uz visas pasaules notiek tādu lietu. Ar citiem. Un netiek pateikts, karājas kaut kur gaisā, tas netveramais un nepasakāmais, nepateiktais mirklis. Un padara visu īpašu. (bet cik gan īpašs kaut kas var būt, ja īpašs ir it viss?)