Atceraties to izjūtu, kad esat galīgi pārliecināti, ka viss noies greizi, ka šis cilvēks ir slikts, ka iekritīsiet aizā, bet beigu beigās viss maģiski pavēršas uz pretējo pusi, visi ir laimīgi un sveikā tikuši cauri?
Agrāk tā bija tik bieži - cilvēki viens pēc otra apgāza manu pirmo iespaidu par viņiem, no vislielākajām potenciālajām ķibelēm es izvairījos, īpaši nepūlēdamās, un tā tālāk, tā joprojām.
Nupat pasaule (vai vismaz vīnotās vakariņas man tā saka) kļuvusi tik paredzama kā veca zeķe un AlisesP. dr.lv galeriju publicēšanas paradumi. Un tas kaut kā vismaz nedaudz skumdina. Gribas izbrīnu, gribas kaut ko negaidīti labu un tiešām WOW-zējošu. Ne? Tāds noilgojiens.
Drīkst šo uzskatīt par izaicinājumu iedot man kaut ko negaidītu un tādu, pie kā jau neesmu pieradusi un ko neesmu izskaitļojusi četrus gājienus uz priekšu (ar šitām lietām grūti, paši zināt). :) Nu labi, labi, smejos. Bet tomēr. Kur pēkšņi viss palika?

Āh, un man ir sava Krājbankas mīlestība. Meitene ar acīm Krājbankas zaļumā, siltu smaidu, laipniem vārdiem. Un tas nekas, ka viņa saka "esiet laipni gaidīti", pat tas ir tīrais sīkums.

Un vēl tā (iz)plūstošā robeža starp esošo un vēlamo. Tik daudz iztēlojies, ka pat vairs nesaproti, kā ir īstenībā. Uzvelc mēteli un pašpārliecināts planē pa ielām, līdz notici.

āā eksistenciālā bedre viensviensviensviens
HJŪSTONA,.. !!!!

(un tad vēl brīžiem tās darbības/domas, kas iedveš bailes pašam no sevis, vauč)