Gandrīz norāvu aizkarus, gandrīz visu putnu lidojums beidzās uz grīdas. Tā jau ir ar tām.. pat nezinu, kaut ko. Jaunajām meitenēm, kuras 22os vakarā izdzer milzīgu kafiju? Laikam jau.

Atelpas brīdis. Tāpēc šis tas no telefonā pierakstītajām lietām.

1. "Priekš kam tev vajag internetu, ja tev ir sekss?" /L.L., 11.05.2011.

2. Bija vakars, kad man likās, ka tomēr vajadzēja paņemt plašķi. Bet bija jau par vēlu, tāpēc man aizdeva kaut ko mīkstu un siltu. Pēdējie vārdi, kurus dzirdēju, pirms devos ceļā uz filmām (no kurām viena ir novedusi pie 2nedēļu apzinātas izvairīšanās no gaļas ēdieniem), bija: "Nemoki sevi, labi?"

3. Tad vēl bija diena, kurā aizņēmos no Artūra Ls2, aiztinos no skolas, aizmirsusi tos atdot, ēdu saldējumu, ar kājām aizstaigāju no fakultātes līdz Mārtiņa baznīcai, kurā mani neviens negribēja ielaist, atcerējos, ka neesmu nodevusi svarīgu mājas darbu, tad apmaldījos Āgenskalna skaistajās ieliņās, aizbraucu atpakaļ uz skolu un tur paliku līdz pat kādiem 19iem.

4. Bet nu - galvenais. Ar kādu mērķi mēs vērtējam cilvēkus? Ar kādu mērķi mēs, piemēram, pārmetam stulbumu cilvēkam, kurš akadēmisku iemeslu dēļ sabeidzis savu veselību? Ar kādu mērķi mēs.. tiesājam (?) citus? Visam taču ir mērķis, ne? Kāds mērķis ir tiesāšanai, nosodījumam un pārmetumiem?

Un vēl par nosodīšanu - laikam nekad nevajadzētu nosodīt to, ko kāds dara un kas šim kādam palīdz izdzīvot.
Šajās domās es nedaudz sapinos tīklos un miglā, jo nevaru saprast, vai tā ir vienkārši laba ideja, pēc kā vadīties, vai arī es cenšos attaisnot to sevi, kāda esmu tagad. Varbūt abi, who knows.

P.S. Un dzīve jau tā vienkārši nenāk virsū ar citroniem. Ir jāiet un tie citroni pašam jāprasa.