Veids, kā novilcināt darba rakstīšanu - "bišķiņ paskatīšos internetu (kamēr klaviatūrai beigsies baterijas, tās būs jāliek lādēties -> tikmēr radīsies vēl kāda kripata laika nosišanai)".

Tas, kāda es esmu iekšējā pasaulē, nesaskan ar to, kas notiek ar mani reālajā dzīvē, visapkārt.
Nedaudz traucējoši, jo pēdējos laikos piedzīvota uzmācīga vēlēšanās un pat tā kā prasība (ārēja un iekšēja) pēc konsekvences it visur, visā, vienmēr. Nepierasti domāt, ka ir atļauts vienā brīdī sajūsmināties par kaut ko, bet citā - just vienaldzību vai pat nepatiku pret to.
Nepierasti domāt, ka drīkst iekšēji būt kaut kas, kas neatspoguļojas ārēji. Un ārēji darīt lietas, kurām iekšējā pasaulē vietas īsti nav.
Varbūt tas ir jautājums par kaut kāda veida paškoncepcijas veidošanos selektīvā ceļā, varbūt tas ir jautājums par to, vai dzīvot dažādas dzīves ir labi vai slikti, "pareizi" vai nosodāmi.

Ai, iekšējā pasaule man šķiet īstāka, reālāka par ārējo. Kas laikam arī nav slikti. Bet tomēr tā savādi šķiet, ka vēl bez iekšējās pasaules ir arī kaut kas tāds, kas velkas kā aste līdzi, kā kaut kas, ko es daru, kas es it kā pat esmu un ko citi uztver kā manis daļu, bet ko es nejūtu kā savu - ko nejūtu par svarīgu esam manis sakarā.

starp citu (esiet acīgi)