Manas vilnas zeķes ir cauras, jaunie apaviņi veļas mašīnā noplukuši daļēji sarkani, esmu nogurusi no dažādas pakāpes intensitātes 17h darba dienas, bišķiņ priecīga (nu labi, vairāk nekā tikai bišķiņ) par šodien pabradāto zāli, muļķīgajiem lēcieniem zivsacī, terasi un tēju, vīlusies sevī par pašas piečakarēšanu, bet.. vispār jūtos daudz, daudz piedzīvojusi pēdējā >diennaktī, sagurusi un.. eh, kaut kas jāizdomā. Vārdu sakot, kaut kas tāds, kas liek justies, it kā dzīvotu. Kaut kas tāds, kas liek aizmirst, ka uz pasaules ir telefons, ka ir citi cilvēki un citas nodarbes. Gribas uz mirkli ievilkt plaušās to pavasari, kas ir izplaucis šīs nedēļas laikā, apturēt laiku un pasmaidīt.
Note to self rītdienai (uz galda nav neviena rakstāmpiederuma :/): baltā krāsa/palma; (sirmie) mati.
Flickr'ā ieliku dažas bildes no pēdējās diennakts piedzīvojumiem. Nekas aizraujošs, bet nedaudz ilustrē manas nakts un pēcpusdienas (man - rīta) gaitas.

šodien vietā, kur elektrība izklausās pēc spārēm un moto-ierīces pēc govju māvieniem, prātā ieskrēja skaistas metaforas par.. kaut ko, bet, ai, vairs neatceros
tas skaistums birst caur pirkstiem

P.S. Nešaujiet man pa kāju ar bumbiņpistoli - tad es kļūstu dusmīga.