Tas pēkšņais tornado man visapkārt lika justies kā senos, labos laikos. Es nezinu, kad tie laiki bija, bet tie bija tādi laiki, kad es nakts vidū biju gatava klupt, krist un celties par sev dārgiem (un ne tikai) cilvēkiem, upurēt savus plānus un idejas, lai ļautu kādam citam justies labāk un mierīgāk. Aplējos ar sveci tikko.
Iestājas trauksme, daru visu pa galvu pa kaklu, miljons visādos virzienos, tad kaut kādā mirklī tas viss ir izdarīts, es apstājos, apskatos apkārt un ieraugu, ka tā arī neko neesmu panākusi.
Lielākoties bija/ir tieši tā.
Bet tā izjūta, kas uzplaiksnīja pa ilgiem laikiem šovakar - tā man patīk, tā liek justies dzīvai.
Nožēlojami, man šķiet. Bet patīk, nu, ko lai dara.