Tad, kad ir janvāris un februāris - sesija un semestra sākums, nav nekā darāma, lasāma, negribas dzīvot. Brīvs laiks. Un nav nekādu dižu nodarbju, ko darīt, koncerti, uz kuriem iet, cilvēku, kurus satikt.
Tagad, kad ir līdz 4dienai jāizlasa miljoniem tekstu antropoloģijā, līdz 7ajam jāizlasa angliska grāmata DATORĀ antropoloģijai un līdz 11ajam jāuzraksta kursa darbs, protams, uzrodas tik daudz darāmā. Tā, ko gribas darīt. Gribas dzīvot.
Es nupat grasos atkal darīt to pašu - atlikt lietas, kuras ir jādara, lai darītu lietas, kuras gribu darīt. Bet, ja gribas iet pie mammas uz pusdienām, tas taču nav nemaz tik slikti, ne?
No vienas puses - gribas izolēties, lai varētu izdarīt visu nepieciešamo. No otras puses - apzinos, ka, ja es (vai kāds cits) man aizrādīs vai liegs lietderīgā vietā darīt patīkamo, es palikšu skumja, apvainojusies un dusmīga.

Fuck this shit, galu galā tikko biju dušā un sapratu, ka nevajag sevi mocīt. Ja ir slikti, ja ir grūti, vajag, vajag stāties no tās spēles laukā. Un tu būsi sev par to pateicīgs. Lai arī cik ļoti tajā brīdī gribas sevi griezt un lauzt līdz galam, līdz visbriesmīgākajam lūzuma punktam cerībā, ka šī upurēšanās atmaksāsies ar uzviju.
Nav vērts. Jo neatmaksājas. Un smaidīt taču ir tik daudz patīkamāk nekā raudāt. Un ir iespējams, ir iespējams nokļūt tajā punktā, kur ir svarīgāk, kā mati izskatās filmēšanas laukumā nekā albuma prezentācijā. Un ziniet ko?
Man patīk.