Pati brīnos, ka es jūtu. Lasu vēstuli un jūtu noilgošanos, gribas apskāvienu, tēju, smaidus, vārdus. Un paklusēt, ieskatīties acīs un pasmaidīt. Ir, nu, ir tas konekšens! Gaidu, ļoti gaidu.

Viss ir tik daiļrunīgs, no vissīkākā sīkuma kaut ko var secināt. Bet varbūt labāk nevajag.

Rīt brīvdiena - ceļos 7os, braucu uz Hondu, pasēžu tur kādu stundiņu or so, savācu ceļabiedrus.. un AIDĀ prom!