Kas tā par pasauli, kurā veikalos nav ikdienišķu zeķturu!!

Vakar attapos, ka šajā laikā pirms gada es klīdu pa Amēlijas kafejnīcu pirmdienu, ja pareizi atceros (bet nu diena jau nebūtu tik svarīga, katrā ziņā man ir jušana, ka tās bija 4dienas, bet vai tad 4dienās nebija lekcijas ar neklātniekiem, respektīvi, līdz pat vakaram? Bet laikam jau tās tomēr bija 4dienas), pēcpusdienās. Un lasīju atsauksmju/piezīmju klades, un atsaucos/piezīmējos arī pati. Tas bija kaut kāds tāds laiks, kad ir grūti, bet tev šķeit, ka būs jau labi un tamlīdzīgi. Kaut kādā ziņā jau arī ir labi - ir vieglāk, ir aizgājuši kaut kādi grūtumi. Bet citi grūtumi ir nākuši vietā.
Tā jau tam laikam jābūt.

Un šodien sākas gavēnis, ja. Nevaru izprātot, kā es varētu gavēt. Zinu tikai to, ka veikalā nenopirku šokolādi un cepumus, kaut ļoti gribējās, bet nopirku banānus (čau, Freid).

Bet visā visumā pietiekami ražīga diena. Aizmirsu telefonu mājās, un Mērfijs uzdarbojās - man bija seši neatbildēti zvani (no sveša numura) un divas īsziņas. Trešā īsziņa pienāca jau, kad biju mājās un meklēju, kur tad telefons noslēpies. Bija atstājies halāta kabatā.

P.S. Māmiņa 7dien man paziņoja, ka ar visu savu bomzīštilu tomēr esmu sievišķīga. Urā!