Nācu caur Statoila teritoriju, iedomājos par to, ka slīd zeme un kā man pietrūkst sausa asfalta - kad ir stingra saķere ar zemi. Tajā pašā laikā, nodomāju, tomēr ir pietiekami interesants tas brīdis, kad pēdas atraujas uz zemes un tu planē gaisā.
Tad nu. Nācu uz mājvietu, aizprātojos dikti par seksu, pelmeņiem un alu un rezultātā nokritu uz lielajām kāpnēm. Atkal.

Un šogad pacentīšos, cik nu manos spēkos un ne-slinkumā, lai mani svētki liktu man justies citādi nekā tie lika man justies pirms gada.