Pildu kādu anketu, kurā 4. kursa studente vāc datus savam bakalaura darbam.
Jautājumi īsi. Un tomēr stingri iedur iekšiņās kaut kur. Lasu, un acīs mazliet vilnītis. Piemēram, "Mans tēvs mācīja man, kā atšķirt labo no sliktā". Tāds apgalvojums.
Man šķiet, ka ģimene un pienākuma/mīlestības/cieņas attiecības un to variācijas, iemesli un iznākumi ir kaut kāda centrāla tēma manā personībā un tajā, kā es uztveru pasauli. Vienmēr tas ir nācis man līdzi, vienmēr mani gremdējis un tajā pašā laikā arī turējis manu degunu virs ūdens.
Eh.