ar lieliem, trekniem simboliem debesīs mirgo:
BĻ*%&£@&(%£@&%£$(%)

Izmisuma un.. pat nezinu, kā to nosaukt, kaut kādas.. asaras aukstajā vakara vējā. Damnit, shit, fuck UN VISI FAKIN PĀRĒJIE.
Bļin, sen nebiju tik.. sasāpinājusies? Dabūjusi pa seju? Nomesta gar zemi?
Vienkārši piedzerties un nafig nekad neatskurbt un. Jā. Kaut kur pazaudēties un neatrasties.

Un vēl sūdīgāk par visu tā apziņa, ka līdz šim katru reizi, kad kas tāds noticis, ir bijis kāds, kurš nostājas manā pusē un pasaka, ka viņi taču tādi ir un tā taču dzīvē notiek. Un tad aptin un satin sevi ap mani un nomierina.
Un tagad. Nu, jā. Tagad tikai nākt sešas minūtes līdz mājvietai un prātā gaudot. Raustīties, elsot, asarot.
Bāh.
Un vai gan kāds ir vainīgs, ka tagad tā nav? Nu nē taču. Bet stulbi un skumji tomēr.

Nopirkšu pelmeņus, nopirkšu rītdienas darba dienai pusdienas, atbraukšu atpakaļ un iešu mazgāt visu šito preteklību nost. Tik piedrāzta jūtos. Bļin.