Kaut kad pirms diviem gadiem. (nulabi, nočekoju - pirms bez apmēram divām nedēļām diviem gadiem)
Ārprāts, kā tas laiks skrien. Gluži kā skrēju tovakar es. Lai paspētu, paspētu. Un vēl pa ceļam Narvesenā iepirktos.
Eh.
Jo vairāk novilcinu laiku, kad iet ārā, jo vairāk snieg. Būs tomēr jāņem lietussargs par ieroci, šķiet.

Būtiskais paliek filtrā, viss pārējais aiztek pa pieskari.
Mjā.
Palasījos bišķiņ, gandrīz paraudāju, bet tomēr nenonācu līdz tam kaut kā.
Rūgtums kaut kāds tikai palika. Un prāts kā skaidrs un nekustīgs ūdens.
Daudz vēl uzrakstīju par to, kā jūtos/jutos, bet, nē, nē. Aizvēršos. Ko nu par to te tā.

Es nesaprotu, kur, pie velna, paliek visi tie "ak" un visi tie "kh" un tamlīdzīgie?! Tas vienkārši izplēn un viss? Vai tomēr iekrīt kā akmens ūdenī un nogulsnējas kaut kur pie tumšākās telpas sienām?
Bļin!
Au revoir, es eju nafig prom tajos baltajos mēslos, kas krīt no gaisa. Beigtu šo tekstu ar "Mh.", bet tas man liktu pasmieties, tāpēc nu nē. Tā vietā - Eh.

Atnākšu vakarā mājvietā un palabošu vektorus. Jāuzzīmē kārtīgi un jānosūta beidzot, lai kust tā lieta uz priekšu.