Ir lietas, kur man brīžiem tomēr nav jāpiepūlas, lai kaut kas mainītos/ietu uz priekšu vai atpakaļ - pasaule/cilvēki paši visu saliek vietās. Un tad sajūtos kā tas aukstais gaiss, kas lēni, bet uzstājīgi slīd gar jau tā nosalušajām ausīm šaisdienās.
Vakar gan bija skaists laiks, filmiņu līdz galam izbildēju. Liekam jaunu bildi filmiņu iekšā.

Bet tagad - dodos meklēt fontu un pahaltūrēt bišķiņ. Patiktos arī mazliet piekārtot galdu, lai plašums ieviešas nedaudz.
Vakarā vakariņas, protams. Jaunā štāte jau mugurā, mugurkauls iztaisnots un prātā saujiņa jaunu sapņu. Nākamnedēļ sākšu pie tiem strādāt.

and the world spins madly on