Nevajadzēja ēst to zupu.
Slikti.
Un nav šobrīd tas. Neesmu suns. Neesmu asaraina PMS skuķe, kura skatās bildes un raud.
Bet gan tāda, kura skrien tām pāri un nevar sagaidīt galerijas beigas, lai varētu skatīties seriālus.
Vienkārši jāiesper sev pa iekšām un jāpierāda, ka esmu stipra. Ka kāds pieklauvē pie ledus pils, bet es paskatos pa lodziņu un eju prom. Ka es to spēju.
Un ziniet, kas vēl? Man ir noriebies, ka tā rīta daļa, kas jau kļuvusi par ikdienu, IR kļuvusi par ikdienu. Un ka es to izpildu bez piedomāšanas, bez kaut kā. Automātiski. Tik pretīgi, riebīgi, es nu jau nevaru sagaidīt, kad tas beigsies.