Kaķis jau glaužas klāt, rītdiena jau atvēzē roku, lai klauvētu pie manām durvīm.
Un šķiet, ka viens no svarīgākajiem šovasar būs apzināties to, ka kaut kas es tomēr esmu, neskatoties uz to, ka nāku no aizzāģēta, aizlausta zara. Sagremot to, kas mani tik dziļi ievirpuļoja tajā aukstajā vakarā. Un virpuļo, grauž, griež joprojām.
Gultā ar kaķi (ķaķi, kā mazais teiktu) un Rokpelni.