Lieciet taču puslīdz normālas pieturzīmes teikuma beigās -_-.

Visa Rīga snieg. Centrs, Sarkandaugava/Mežaparks. Ilgi, ilgi uz šejieni devos.
Atvadas pilnai saujai matu arī šodien.
Un cik ļoti var pieēsties no augļu salātiem.

Bet vispār. Es jau esmu tāds gaidošais cilvēks, kurš vienmēr kaut ko gaida. Pašlaik es gaidu miera vakaru nākam1dien vai 2dien vai vispār nākamnedēļ. Kad mierīgi ieslēgšu mūziku, gatavošu ēst un vakariņošu, skatoties, kā aiz loga sniegs triecas pret zemi. Ā, un sveces, protams, sveces.
Ai, viss. Galīgi turu īkšķus (turiet jūs par mani arī).
Šī aina tik ļoti iedvesmo, ka jāiet gluži vai strādāt.

Un kas par to, ka šī dziesma (un vispār viss albums) ir karsts asfalts, ritmā kustinātas kājas, silts vējš, meža smarža un viens aplis pēc otra. Iesauļots krekls un centieni izriteņot no sevis ārā melno mākoni, kas nāk tuvāk un tuvāk.
Es izlikšos, ka neko par to nezinu. Kaut uz mirkli - nekas no tā nav noticis, nekā nav bijis, tas viss ir bijis tikai drudžains murgs.