vienu es nevaru sev izskaidrot - kā nekur nebija neviena dzīva cilvēka visu nakti, ja neskaita dažas automašīnas, kas lielā steigā devās prom no tās vietas. tikai kādās piecās mājās dega gaisma (saprotami, jo bija pats nakts vidus), bet neviens nekur negadījās tuvumā ar telefonu, lai varētu dabūt bildi.

un kā tāda laivu piestātne, kur ir desmitiem jahtas, smagā tehnika un kādi 20 angāri, kā tur nebija pat naktssarga, sargsuņa. vārtiņi vaļā un viens lohs vazājās pa slēgto teritoriju stundu.

vai nu es biju kādā paralēlā dimensijā nonācis, vai visi bija paslēpušies un pēc tam par to neviens nerunāja, vai arī es biju sagājis kaut kādā pavisam nesaprotamā prāta stāvoklī. bet psihotiska epizode nevar uzburt fiziskus priekšmetus - jaku un cepuri. un tad vēl tie tumšzilie cilvēciņi, kas visur ik pa brīdim parādās un palīdzēja man izrauties no Mežciema gāzes kameras...