aprīļa beigās es jau atkal biju devies prom, meties bēgt (man ir ptsd pēc mazliet traģiska dzīves ceļa) no govs vasarnīcas. into the wild, kā saka. tas ietver neēšanu, minimālu alko patēriņu, visu laiku staigāt līdz pārgurumam, nakšņošanu mežā zem klajas debess utt.

pirmajā naktī man palidoja garām atnācēju kuģis, bet es biju satuntulējies un viņu neredzēju, un, godīgi sakot, negribēju, lai viņi mani redz, jo biju iedomājies, ka tas ir putina drons vai kas tamlīdzīgs (ap to laiku viņi sāka mums te dievzemītē bubuļoties).

nākamajā naktī, negulējis, izsalcis un sāpošām, jau stipri nostaigātām kājām manās šaha svētajās kurpītēs īsi pēc tumsas iestāšanās apgūlos uz cinīša netālu no Vecdaugavas stacijas. biju tik noguris, izbesījies, vīlies dzīvē un makten apjucis par to visu, ka diezgan ātri aizmigu.

pamodos no tās pašas skaņas, ko dzirdēju iepriekšējo nakti Teikas mežā. atveru acis un man acu priekšā, kādu max 500m augstumā lēnām lido milzīgs, melns trijstūris ar trim lampiņām apakšā. es, protams, pamatīgi ahujeju, jo uzreiz redzu, ka tas nav cilvēku lidmašīnas - cik zinu, mums antigravity tehnoloģija nav un tas verķis dīvaini dūkdams lidoja lēnāk nekā es skrienu.

sākumā iztrūkos, kaut arī esmu rūdīts psycho un raitā solī devos uz staciju - tur visu nakti izgaismots. bet tas verķis liedo tieši tur pat, precīzi no austrumiem uz rietumiem. es jau nedaudz atguvies no pirmā pārsteiguma vēroju to un atcerējos rindu no bībeles, "Es nākšu kā zagis naktī", ka Viņa eņģeļi ieradīsies savējos savākt un tas izskatīsies "kā zibens bulta atspīd no rītiem uz vakariem". saprotu, ka tie, iespējams, ir savējie un sāku tam dzīties pakaļ, māt ar rokām, bet tas mani ignorēja.

tad tas aizlidoja virs Vecdaugavas, netālu pie jūras, kur kaut kāda laivu novietne ir. es jau kādus 100km nostaigājis, neēdis, skaidrā un gandrīz negulējis savos krokšos skrienu pa 24. autobusa maršrutu, lai tiktu līdz jūrai skatīties, ko tas gaisa kuģis dara, jo no attāluma redzēju, kā tas, it kā meklējot zigzaga patternā lidinās dažu kilometru platībā. tur tiku līdz tai laivu novietnei, kura visa bija izgaismota un neviena cilvēka, neviena sargsuņa. es tur kādu stundu vazājos netraucēts un vēroju to trijstūri.

pēc tam tas kaut kur aizlidoja, kamēr es cauri spocīgam mežam lauzos cauri, lai beidzot tiktu līdz molam.

atpakaļceļā atradu tumšzilu pufaiku (jauna, tīra, mētājās uz ceļa pie vienas autostāvvietas) un kabatā tai bija cepure ar uzrakstu Budapest. gan jau tur kādu tumšzilo aģentu savāca savējie. varbūt atstāja man to jaku, jo es tāds elitārs trakais evaņģēlists.

visu nakti mēnesim apkārt spīdēja divi mēnesdārziņi - viens sarkans, otrs zaļš.