Sākumā nebija nekā. Taču pēc bezgalīgi ilga laika Nekam kļuva vientuļi, un sekundes triljonajās daļās viņš radīja bezgalīgi daudz iedomu draugu, bezgalīgi daudz lietu un neliešu pēc savas sejas un līdzības. Nākamajās bezgalīgi mazajos laiciņos radās citi, citādi un savādie, lai lietām un neliešiem ir, ar ko spēlēties. Nekas sūtīja viņus citu pret citu karos, sapāroja kokos, šo to izmantoja mētāšanai, piedomājot garas, ugunīgas astes. Dažas lietas savēlās apaļās lodēs, daži domu zibšņi iznāca asi, kantaini, nepaklausīgi ātri un aizsviežami. Trakās domas uzliesmoja un uzgāja gaisā. Sliktās atmiņas kļuva par tumšiem, baisiem caurumiem.

Bezgalīgais Laiks noskatījās uz mirkļa aizraušanos, nosmīnēja un turpināja būt pārlaicīgi neaptverams.

Nu un ja šis nepalīdzēs pret manām miega problēmām, tad es nezinu, kas vēl.
Jāsāk būs domāt par āderēm vai puķu ieviešanu pēc fen-šui. Un tas jau būtu pret pārliecību, ju nou.

Bet par Diānu runājot, es viņu iemīlēju pēc Bernsteina "Glitter and be gay" noklausīšanās, kur pēc vārdiem "Enough! Enough! / I'll take their diamond necklace / And show my noble stuff / By being gay and reckless!" viņa sekojošos "Ha, ha, ha..." izdzied nevis paredzētajā augstumā, bet tik atbilstoši nolemj būt patiešām reckless (kaut gan ticu, ka tāds termins attiecībā pret darbu viņas dzīvē neesksitē) un uzkāpj pašiverēt pa trešās oktāvas viduci. Un ir teatrāla, bet skaisti jukusi. Manai gaumei ģeld.

Noklausieties kaut kad. Un tad -
saldu dusu, puikas un meitenes.

Es nezinu, ko tas liecina par mani, bet notikumiem Latvijā sekot līdzi no ārzemēm ir drusku uzjautrinoši.
Gan politikai, gan filozofu skandālam. It kā nevajadzētu būt, jo nopietnas lietas taču.

Bet varbūt tas ir tāpat kā bērnībā, jo smējos brīžos, kad mana dzīvniekus mīlošā māsīca runāja par nobrauktiem sunīšiem vai vēl kādu citu reizi - par cilvēku nāvi. Vēlāk piekrišanā pats sev māju ar galvu, uzzinot, ka tādas mēdzot būt aizsargreakcijas.
Nez gan, kā šajā gadījumā varētu izpausties imunitāte. Bet tik cinisks, lai smietos par citu cilvēku, ēm, real-time ķibelēm, es, šķiet, arī neesmu.

Lai nu kā, pēc Satori ieteikuma vietnē twitter pāriesaku arī jums jauko Jāņa Kauliņa rakstu par Maijas Kūles "Eirodzīvi".
Nē, nu ir jāsmejas!

Tās gan bija iepriekšējās "ģimenes vakariņas", kas mums te pagadās katru sestdienu vai svētdienu citam cita izklaidēšanai un kad notika impulsu devušās sarunas, bet pārdomas atjauninājās šovakar.

Man vienmēr ir bijis prieks par interesantiem cilvēkiem, ar ko jāuzturas kopā vai kontaktā kādu laiku.
Jauns atklājums ir mūsu zviedru kaimiņiene. Viņa studē medicīnu pēdējā kursā, ik rītu ceļas sešos četrpadsmit un viņas istabas sienu rotā milzīgs sārtu auduma burtu veidots uzraksts "JESUS". Jaunā dāma bieži vien ar ikrīta (un konstanto) dziedāšanas maratonu maigi uzmodina tuvāko istabiņu iemītniekus, gandrīz katru dienu ēd rīsus, no kuriem gan tikpat bieži puse neapēdas un dodas paizlietnē. Saskumst, ja saruna iegrozās par situāciju Ziemeļkorejā un afrikāņu bērniem badā.

Iestarpina "nē, tā nav taisnība, tā tas nenotiek" aiz katras mūsu stāstītās Lieldienu vai Jāņu tradīcijas un ticējuma, īpaši tādiem kā šūpošanās vai veco vainagu dedzināšana. Jūtas apvainota un lūdz pārtraukt sīkus, muļķīgus, mistificētus jokus par savādām skaņām no neapdzīvotās istabas. Pēcāko apkopojot, ir absolūti pārliecināta, ka kristietība ir vienīgais dzīves ceļš. Ir laipna, smaidīga, ļoti draudzīga un jauka. Popularizē tīrības tikumu koptelpās. Šovakar stāstīja par dalību tehno ballītēs.

Bet es domāju - par ticībām, dogmatismu, absolūtismu un to, kā tas nākas, ka šādu cilvēku vēl nebiju sastapis. Vai arī - biju, bet palaidu garām? No šādu skatu punkta - viņas uzskati nav nekas unikāls. Bet tomēr.
Kā tradīcijas sadzīvo ar vienām un tām pašām ticībām, un ar netcībām?

Un dabūju lomu Aristofāna "Mākoņos".

Tikko kādu minūti skatījos uz glāzi, kas pagadījusies atrasties galda lampas priekšā un kur bijis aprikožu jogurts, kas tagad notekot izveidojis "vai, kādus skaistus un interesantus" rakstus.
Es jūku prātā?
Inductively coupled plasma optical emission spectroscopy.
I've been there.

Es ceru, ka šāda vēstule man pienāks katru dienu, jo šī ir jau otrā pēc kārtas:
"Es svētdien biju uz Oskariem tepat kinčikā. [..] sēžu blakus paziņdraudzenei un šāmējā visu laiku skatās uz prognožu konkursu ekrānu, kur samērā interaktīvi mainās vārdi un punkti (es gan neskatījos, jo izšķirtspēja bija kādi 5x7 pikseļi), un pasākuma beigu galā viņa diezgan neapmierināti nosaka: "To meiteni es zinu, šito čali arī, tai vēlvienai vispār te nevajadzētu balsot, bet kas tas par Edgaru S.? Viņu vienīgo nezinu." Tad bija mana kārta brīnīties."

Es ceru, ka man pienākas arī kāda lieliska balva, teiksim, Forumcinemās abonements 50 bezmaksas biļetēm, kas jāizmanto pašam personīgi līdz 29. martam.
Bet nu jauki. Akadēmija arī svin sieviešu dienu, ne?
Jums kādi komentāri, kā "Avatars viņiem ir par inovatīvu", "tur viss ir par naudu un čomiem" vai "Boldvina seja ir kļuvusi radniecīga vīģei"?

Reizēm un šovakar apkārt bļaustās grādīgi vikingu puikas un meitenes, un viņu morāles, un mans nestandarta variants šad tad bļauj pretī, tikai nedzird ne viņi, ne es.

Bet no kliedzošām patiesībām un nepatiesībām visbiežāk var aizbēgt mūzikā vai miegā.
Ļoti žēl par tiem, kam šis miera mekas liegtas reizumis vai pavisam.

Un kad viss bija galā, un ar "viss" es, protams, atkal domāju sīkumus, skaistais cilvēks pasmaidīja un izkāpa nākamajā pieturā.

Viņa sēž pustumšā vilciena vagonā, tādā ar šķērssvītrotiem stīviem koka soliņiem, un aiz loga vibrē tumsa un mainīgi ritmisks, reizumis neritmisks riteņu tuduks. Tas atkarīgs no dzelzceļnieku rocības un rūpības. Ierastais tuduks, brīnišķīgs caurvējelis un maktens sildītājs tieši apakš lakotajiem dēlīšiem viņu jau mierina, kā saka, iežūžo pirmajā nomidzī, ļaujot pārdomāt tikko kā par vakarējo tapušo dienu, tīt uz priekšu un atpakaļ filmiņu. Kā uz stūraina zīmuļa uztieptu papīra skritulīti. Reizēm pievērtās acis pasmaida, reizēm līdzi pierei savelkas rievās. Reizēm onka, kura mežonīgais zvērēns mēģina izlauzties pretī spuldzes jaunkundzes gaismai pāris solus tālāk kādas citas klātbūtnē, rada impulsu tikt iztraucētai, un viņa sagaida vīrieša pacelšanos spārnos un izlidošanu, tad nogaida minūtes piecpadsmit, tikmēr patēlojot gradācijas no "drusku sašutusi" līdz "diezgan mierīga", un ļauj acīm un sejai mierīgi aizvērties.

Dienas tur vairs nav. Skaistais cilvēks ir iekāpis atpakaļ. Nē, nav, tikai viņa seja kavējas, nospiedums uz plakstiņiem, smaržas kripatas pielipušas skropstām. Par ko runāts? To taču pēcāk neatceras. Viņa satausta ūdens pudeli, atver acis, paskatās pa logu, gandrīz vai iedur sev acī, enerģiski nodzeras, ļaujot kādam malkam noklīst uz zoda un mēteļa. Pieceļas kājās, atver logu, ignorē elsienu(s), pavirpina pirkstos to laikam-zīda šalli un ļauj tai doties planējošā brīvībā.


Un viņa pasmaidīja un izkāpa. Logu neaizvēra.