| rubrikā "drukas kļūdas, ko negribas labot": NGO panthers |
|
| ko jums jautā bērni?
man vidējais pajautāja, kurš ir mans astotais mīļākais valis. (tas tikai liecina, ka viņam visi vaļi IR sakārtoti sarakstā pēc mīļākuma) |
|
| Vakariņas. Vīrs paskatās uz mani un saka: “Es varētu teikt, ka mana sieva ļoti daudz sver. Tad man prasītu, vai viņa ir milzīga un resna, un es teiktu, ka nē, maziņa, bet ar svariņiem, un visu sver.” |
|
| Nupat konstatēju, ka Billie Eilish "happier than ever" beigas man totāli asociējas ar Radiohead "karma police" beigām un attiecīgi es intuitīvi gaidu, ka pēc tam skanēs "fitter happier" & that makes me happier than ever |
|
| kad atbraucu mājās no venēcijas, manī bija skumjas un kaut kādas dusmas, es it kā jau zinu, bet cik ļoti šis mākslas tirgus ir liekulīgs, cik neīsts, cik elitārs, kā mēs valdam un arvien vairāk izspiežam perifērijā tos, par kuriem it kā rūpējamies. koloniālisma izsāpēšana ir jauns koloniālisms, viss tik pārprasts, tik neīsts, tik formāls. un man taču īstenībā tas neinteresē, bet visi tā ieciklējušies. to, protams, nosaka arī biennāles tēma, bet vai nebija iespējams šo risināt, nevis patronizējoši uzsvērt atkal un atkal. (varbūt jāmēģina domāt citos virzienos, bet kādos.) un tad - gandrīz pa taisno no lidostas - aiziet uz ROTKHO izrādi bija blieziens pa galvu. ļoti precīzs blieziens, ļoti labs blieziens. man ir savi iebildumi, protams, bet kopumā - perfekta dzīves dramaturģija. no biennāles uz izrādi par mākslas tirgus liekulību. |
|
| ak dievi, bet tās cenas, tās cenas!
|
|
| gaiši, gaiši pelēks lamināts un istaba izskatās kā no citas mājas. sienas, griesti, viss saskan, bet koka durvis un durvju rāmis ir izteikti siltā tonī un nepieskaņojas. durvis mainīt negribētos - glītas un pamatīgas.
nez vai varētu nolakot vai nokrāsot ar kaut ko, lai mainītu toni?
es parasti esmu redzējusi ar nepiemērotām krāsām krāsotu koku, kas pēc tam nekad neizskatās labi, tas izskatās tikai nokrāsots, bet jābūt taču arī labajiem piemēriem?
|
|
| Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida.
Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan. |
|
| zili brīnumi, bet esmu notrāpījusi starp tiem retajiem, kam ar pienākušajām 1. aprīļa bezjoku vilcienu biļešu izmaiņām, ir sanācis ietaupījums.
bet par to gan lielākais paldies kasierei, kura, uzklausījusi manu maršrutu un visas pārsēšanās, izsita man četrus čekus un apgaismoja, ka visizdevīgāk sanāk nopirkt divas biļetes uz elektrisko vilcienu, un divas "piemaksas par ātrumu" (lieku pēdiņās, bet tā tās sauc) biļetes, kas nosegs manus braucienus ne-elektriskajos vilcienos. satiksmes dievi, paldies jums arī, citādi es jau biju paspējusi sabēdāties. |
|
| Rubrikā "drukas kļūdas, ko pat negribas labot": "novērtēt īkstu māslu" |
|
| holy jesus christ on ecstasy -
nokavēju savas cibas 20 gadu jubileju!
Izveidots: | 2004-04-04 16:04:04 | Pēdējais ieraksts: | 2024-04-15 12:10:07, pirms 4 minūtēm |
|
|
| dīvaini, ka tad, kad man bija atvaļinājums, man principā vispār neko nebija iedvesmas darīt. ja nebūtu aizbraukusi vienu dienu satikties ar shelly, tad varētu teikt, ka "vispār neko" bija tieši tas, ko darīju. bet ne ar tādu prieku, kā varbūt domā dārgais lasītājs. uz vecumu esmu sākusi rast prieku darbīgumā, un šis amēbas stāvoklis mani diez ko nepacilāja. bet atvaļinājums beidzās un es pamodos visnotaļ enerģiska. un ar idejām. es ceru, katrs atvaļinājums tagad nebūs tāds?! |
|
| pa diviem vakariem - sestdienas un svētdienas - noskatījāmies Poor Things. un lai gan man patika, tomēr derdzās pārlieku seksualizācija, it īpaši bērna smadzeņu kontekstā.
// protams, sajūtiski uzreiz gribas atļauties ko vairāk. bet vai tad es jau tagad dažkārt neeju pa ielu kā mūziklā? eju jau eju. |
|
| piektdien bijām veco cilvēku randiņā: braucām aplūkot ziedošās sakuras. ēdām un runājām par ēdienu un pārēdāmies restorānu nedēļas ietvaros. stāvējām un sentimenāli skatījāmies tālē godspeedu koncertā.
absolūti rekomendēju. |
|
|