Un kad viss bija galā, un ar "viss" es, protams, atkal domāju sīkumus, skaistais cilvēks pasmaidīja un izkāpa nākamajā pieturā.

Viņa sēž pustumšā vilciena vagonā, tādā ar šķērssvītrotiem stīviem koka soliņiem, un aiz loga vibrē tumsa un mainīgi ritmisks, reizumis neritmisks riteņu tuduks. Tas atkarīgs no dzelzceļnieku rocības un rūpības. Ierastais tuduks, brīnišķīgs caurvējelis un maktens sildītājs tieši apakš lakotajiem dēlīšiem viņu jau mierina, kā saka, iežūžo pirmajā nomidzī, ļaujot pārdomāt tikko kā par vakarējo tapušo dienu, tīt uz priekšu un atpakaļ filmiņu. Kā uz stūraina zīmuļa uztieptu papīra skritulīti. Reizēm pievērtās acis pasmaida, reizēm līdzi pierei savelkas rievās. Reizēm onka, kura mežonīgais zvērēns mēģina izlauzties pretī spuldzes jaunkundzes gaismai pāris solus tālāk kādas citas klātbūtnē, rada impulsu tikt iztraucētai, un viņa sagaida vīrieša pacelšanos spārnos un izlidošanu, tad nogaida minūtes piecpadsmit, tikmēr patēlojot gradācijas no "drusku sašutusi" līdz "diezgan mierīga", un ļauj acīm un sejai mierīgi aizvērties.

Dienas tur vairs nav. Skaistais cilvēks ir iekāpis atpakaļ. Nē, nav, tikai viņa seja kavējas, nospiedums uz plakstiņiem, smaržas kripatas pielipušas skropstām. Par ko runāts? To taču pēcāk neatceras. Viņa satausta ūdens pudeli, atver acis, paskatās pa logu, gandrīz vai iedur sev acī, enerģiski nodzeras, ļaujot kādam malkam noklīst uz zoda un mēteļa. Pieceļas kājās, atver logu, ignorē elsienu(s), pavirpina pirkstos to laikam-zīda šalli un ļauj tai doties planējošā brīvībā.


Un viņa pasmaidīja un izkāpa. Logu neaizvēra.