Kad ir labi, gribas vēl!
Bet var arī apmierināties ar mazumiņu.
Ha.

Man arī prieks, ka saskrējāmies. Ka vispār.

Katru reizi, kad pietiekami vēlos vakaros ieeju virtuvē pēc ūdens, nākas sastapties ar stipri psihodēlisku (nu labi, tas nav īstais vārds, nez, filmīgu un drusku nereālu) sajūtu, kad ieeju tumšajā telpā, durvis aši aizkrīt ciet, sākot iet uz ūdens krāna pusi, nospiežu gaismas slēdzi, un virs izlietnes lēnīgi, bet ļoti pamatīgi un gana ilgi midžinādamās sāk slēgties iekšā tā trauku mazgājamā dienasgaismas lampa. Tā kā zibens laikā, kad viss izgaismojas, tikai spēcīgāk, un liekas, ka tu tūdaļ varētu kļūt akls, un šeit izgatavotāji ir iespējuši gaišumu koncentrēt diezgan precīzi tieši zem lampas un maz pārējā virtuvē.
Šobrīd man jau patīk un ir interesanti, it īpaši, ja iedomājas kadrējumu no augšas, kur sākumā dzirdamas tikai ienākšanas un gaismas slēdža skaņas, bet izgaismošanās brīžos mana roka jau tur glāzi zem hromētā ūdens krāna, kas atspulgo apkārtējās lietas jocīgi nespodrajā gaismā. Tais mirkļos ir kaut kas fundamentāls.

Jāni, vai atceries, kā teici, psihodēlisko telpu Briseles bumbuļos? Man ļoti atausa atmiņā.

Sākoties atkalējām pārdomām par hokeja un dziesmu svētku patriotismu, paklausījos Garanču un beidzu pārdomāt.
Ir jaukiņi, priecīgi un skaisti.

Nevaru saprast, vai tā ir kaut kāda piektdienu un sestdienu vakaru krīze, bet šobrīd es varētu ar skatienu sagraut cilvēku, kurš kaut nedaudz atgādina kādu, kas spētu ķert sniegpārslas ar mēli, un tas nekas, ka jau otro dienu ārā esošās sniega vētras dēļ tā nākas darīt visiem.
Embrace my inner emo, vai. Es pat nevaru atrast nekādus iemeslus. Un tas arī ir skumīgi!

Šodien vēl bija tik jaukiņi un priecīgi, bet kaut kādā mirkļa daļā es spēju sevi ievest absolūtā nihilismā un noslēgtībā.

Jums ir tādi brīži, un ko jūs tad darāt?

Un es nelepojos ar to, ka šis vēl aizvien ir ņuņņu blogs.

Prātoju, vai šobrīd (vai varbūt vēl aizvien un jau kādu gadu) man vienkārši ir gejiski melanholisks noskaņojums, vai arī mani žanriski spēj uzrunāt un savaldzināt jebkāda pietiekami līriska un patīkama div- vai daudzbalsīga melodija, ja tai glīti un tīri kāds spēj piedziedāt terciņā vai ar kādu citu tīkamu harmonizāciju.

Aizdomīgi bieži pēdējās dienās skan a-ha "Crying In The Rain". Pirms laiciņa bija Foo Fighters "Let It Die". Protams, šeit vēl vairāk iederas un arī kādu strēķīti bieži iederējās "Sounds of Silence". Nez. Varbūt tagad tas ir harmonizētas dziedāšanas trūkums? Labi, ka vismaz prasās atšķaidīt, kā pārāk saldu, bet ārkārtīgi garšīgu aroniju sīrupu. Ehh.

Vispār, ja tā padomā, uz a-ha pēdējās koncerttūres koncertu novembrī Rīgā varētu pat aiziet. Tāds kā manifests prātojumam, ka gaumes atšķiras, kamēr kvalitāte ir objektīvs rādītājs. Manuprāt.

Nu jā. Uzminiet, kas būs rakstīts "Music" lauciņā.
Bet jūs drīkstat mēģināt uzvest mani uz citiem ceļiem, vai tad mēs katrs negribētu sevi uzskatīt par gaumēs daudzšķautņainiem?

Man istabā ir liels piecstāvīgs plaukts, kurā stāv latvju tāšu blašķe ar melno balzāmu, cimdi, "Mehāniskais apelsīns", putekļu lupatiņa un divas konfektītes no kopmītņu kompānijas. Tā es dzīvoju, tā es svinu.

Čau, piektdienas vakars, es tevi izlaižu pēc dubultām vakariņām un n+1 mazruniņām.


Manā istabā viegli noplīvo aizkari
Manā istabā foto veras tukšumā

Manā istabā manis vēl nav
Manā istabā tevis vēl nav
Manā istabā manis vēl nav
Manā istabā tevis vēl nav
Manā istabā manis vēl nav
Manā istabā tevis vēl nav

Ilgāku laiku savā mūžā esmu dzīvojis pagaidām tikai 3 vietās - mājās Ogrē, gandrīz gadu Matīsa ielā un tagad pagājis pirmais mēnesis no pusgada Oslo. Taču nekad man nav tikusi tā laime priecāties par pasteļtoņu krāsas Latvijas āru ainavām vai pilsētas industriālās revolūcijas paliekām, kas veras aiz loga. Augstākajos laimes brīžos, kad nebija ciet aizkari vai žalūzijas, mani sveicināja attiecīgi ļoti tuvējs kaimiņu mājas jumts, kam gan bija skaistas sūnas vasarās un milzonīgas lāstekas ziemās, kā arī lieliska spēja romantiski piesegt emocionāli atkailinātos vasaras saulrietus, kuros peldas māsa un vecmamma, vai Rīgā - Oļas un Anželas gādīgās acis, uzraudzīdamas, vai man tai istabā atkal seksuāli neuzmācas Elīna Kolāte vai puķu lakstus un cepumus uz galda negrauž Philips Shuvayev.

Tomēr tagad mana dzīve nudien ir mainījusies. Ja arī es neesmu kādā ģeogrāfiski augstākajā punktā un kāds ir vēl augstāk par mani šai Oslo gravas malā, tad es viņus neredzu, un tātad viņi neskaitās, un viss. Un man ir skats pa logu uz vismaz daļu no tiem pārējiem lejā, budžu rajonu maldīgā mierīguma un geto rajona iluzorā rēnuma ieskautiem. Jau rakstīju par oranžajām debesīm. Redzi nu, tās vai nu dzimst no norvēģu elektrības lietojuma milzīgās pārpilnības, vai Oslo ļaudis vienkārši cenšas pieskaņoties virs galvām esošajai mistērijai, izrādot bābeles torņa cienīgu centību. Es ticu otrajam variantam. Un, haha... Es, es atveru logu.

( Bildes nekad nav tik labas kā patiesība, bet, ja jūs atbrauksit vasarā, būs par vēlu un zaļās lapas visu jau būs apēdušas. )

Beidzot vērā ņemama ballīte!
Manai muzikālajai gaumei gan tomēr dzīvē klāsies grūti, haha.
Un norvēģi ir tikpat stīvi kā vienreiz noindēts un nodurts Viljams Makkrodls.

Par manu sapņu galvenajām lomām šobrīd cīnās milti, kuros jānosaka vara daudzums, vīns, kurā jānosaka spirta daudzums, un ievārījums, kurā jānosaka benzoskābes daudzums.

Scenārijā nerīmējas nafta un sālsūdens.

Murdziņi parasti beidzas ar mikroviļņu krāsni, kurā viss vārās miljons grādu temperatūrā n stundas vai gāzu hromatogrāfu, kur paraudziņš riņķo pa superšaurām, bet bezgalīgi garām caurulītēm.


Tas beigsies līdz ar ziemu, es ceru. Vismaz vajadzētu pēc grafika, heh.