Katru reizi, kad pietiekami vēlos vakaros ieeju virtuvē pēc ūdens, nākas sastapties ar stipri psihodēlisku (nu labi, tas nav īstais vārds, nez, filmīgu un drusku nereālu) sajūtu, kad ieeju tumšajā telpā, durvis aši aizkrīt ciet, sākot iet uz ūdens krāna pusi, nospiežu gaismas slēdzi, un virs izlietnes lēnīgi, bet ļoti pamatīgi un gana ilgi midžinādamās sāk slēgties iekšā tā trauku mazgājamā dienasgaismas lampa. Tā kā zibens laikā, kad viss izgaismojas, tikai spēcīgāk, un liekas, ka tu tūdaļ varētu kļūt akls, un šeit izgatavotāji ir iespējuši gaišumu koncentrēt diezgan precīzi tieši zem lampas un maz pārējā virtuvē.
Šobrīd man jau patīk un ir interesanti, it īpaši, ja iedomājas kadrējumu no augšas, kur sākumā dzirdamas tikai ienākšanas un gaismas slēdža skaņas, bet izgaismošanās brīžos mana roka jau tur glāzi zem hromētā ūdens krāna, kas atspulgo apkārtējās lietas jocīgi nespodrajā gaismā. Tais mirkļos ir kaut kas fundamentāls.

Jāni, vai atceries, kā teici, psihodēlisko telpu Briseles bumbuļos? Man ļoti atausa atmiņā.