Nevaru saprast, vai tā ir kaut kāda piektdienu un sestdienu vakaru krīze, bet šobrīd es varētu ar skatienu sagraut cilvēku, kurš kaut nedaudz atgādina kādu, kas spētu ķert sniegpārslas ar mēli, un tas nekas, ka jau otro dienu ārā esošās sniega vētras dēļ tā nākas darīt visiem.
Embrace my inner emo, vai. Es pat nevaru atrast nekādus iemeslus. Un tas arī ir skumīgi!

Šodien vēl bija tik jaukiņi un priecīgi, bet kaut kādā mirkļa daļā es spēju sevi ievest absolūtā nihilismā un noslēgtībā.

Jums ir tādi brīži, un ko jūs tad darāt?

Un es nelepojos ar to, ka šis vēl aizvien ir ņuņņu blogs.