Ehh, pēc kāda laiciņa atkal tā jaukā sajūta par izdevušos koncertu. Tas Britens vienkārši ir lielisks!
Šobrīd "pacilājoši" vispār ir ļoti labs vārds. (sun)!

Un pirmoreiz gadās tā, ka pirms koncerta balss atgriežas, nevis otrādi.

Lai jums jauka nedēļa, bubucīši!

kā karašiņu
drusku sevis nolaužu
un gabaliņu
dodu kādam paklusu

vai pretī plauksta
smaida, mazliet blēņojas
vai gluži auksta
gaida, tā kā ilgojas

es jau nešķiru...
ja arī sevi izšķiežu
kā karašiņu
drusku sevis nolaužu

Ēst gatavošana ārkārtīgi nomierina un dara priecīgu. Tas man no mātes - gatavot, lai varētu priecāties, kā citi tad ēd.
Šodienas veikums - 3 litri maltās gaļas/dārzeņu/pupiņu mērces (izskatās pēc ne tik bieza tako pildījuma), ko ēst ar rīsiem, kastrolis kāpostu tīteņu un 11 kēksiņi pēcāk.

Kādam laiciņam būšu mierīgs.

Re, kā, izlielījos, bet svinēšana šodien pārvērtusies par kakla skalošanu. Un ar to es tiešām domāju zāļu tējas, ja!

Man gan nav laika ilgtermiņā laiski slimot, jo pirmdien tāds pasvarīgs mēģis, bet - kādas ir jūsu mīļnodarbes, kamēr slimojat?
Esiet oriģināli, lūdzu, es jums ticu, draugi.

Nu paldies visiem. Bet svinēšu rīt!

( man ir ieviesies slepenais skapis )

Esmu mājās (nu, mājāsmājās!) un spīdu pretī siltai saulītei. Laiks nokopt plūdu postažu, aiziet pie zobārsta un ēst patiesi garšīgu ēdienu.

Un es māku dziedāt Trololo, galu galā sākotnēji taču bija arī vārdi - "Я очень рад, ведь я, наконец, возвращаюсь домой".
Tās būs īsas, bet priecīgas dienas ar banālu laimīgo māju motīvu.

Tikko aizdomājos, ka, par spīti klasikas spējai savu vērtību un aktualitāti nezaudēt tik un tā, šobrīd daudz trāpīgāka būtu mūsu Aristofāna "Mākoņu" izrādīšana nevis šeit, bet Rīgā.
Cik kaismīgi viņš liek savam galvenajam varonim lugas beigās sadedzināt muļķīgi jauno ideju pārņemto Sokrātu ar mācekļiem dzīvu savā skolā!

Ne tik saistīti, bet ieprātojos (tikai nevajag izdarīt secinājumus par manām nostājām, vai, nedod dievs, pusēm) - vai man vienīgajam tas, ka Kūļa kungs tik centīgi analizē dažu vārdu nozīmi un vārdu konstrukciju darbību Rolava tekstā, rada sajūtu, ka tā ir pierasta lieta un caur šādu "redakcionālu" procesu tad arī radies lieliskākais tulkojums pēdējās piecdesmitgades laikā?

Kā saka visi šeit apkārt, ir jauki piecelties priekšpusdienā un zināt, ka priekšā ne tikai pusdienas, bet arī visa diena.

Kad tradicionālie laika aizpildīšanas līdzekļi, ar to domājot lekciju apmeklēšanu, laboratorijas darbu atskaišu rakstīšanu, projektu sagatavošanu un tamlīdzīgas izpriecas, ir sevi izsmēluši, paziņojot, ka vai nu vairs nav paredzēti šajā semestrī, vai samazinot savu daudzumu līdz vienai reizei nedēļā vismaz tuvākās vienas laikā, neatliek nekas cits kā nodoties alternatīvās izklaides apvāršņu izpētei.

Kā atklājas, ar iesaistīšanos dziesmošanas atrakcijās entuziastu kolektīvā un repertuāra sagatavošanu divu nedēļu laikā nav gana. Sirdsmieru rast vismaz pagaidām nelīdz arī kā loma Aristofāna "Mākoņos", tā iespējama nepieciešamība uzburt muzikālo materiālu mākoņu himnām. Pat paša likteņa pasviestā iespēja izvērsties Britena "Himnā Cecīlijai" (kas, starp citu, ir patiesi lielisks un priekpilns darbs) ir vien vārs laika kavēklis un - papildpriecīgs, jo budžetu papildinošs - pēclieldienu notikums.

Bet vakari ir ietiepīgi gari. Tad nu no cieto disku aprūsējušām dzīlēm tiek izvilkti ne mazāk aprūsējuši garstāstu iesākumi, filmu scenāriju vadlīnijas un arhivētas esejas par literāri mazvērtīgām tēmām. Kas gan zina, varbūt tur atpakaļ atgriežas kaut kas vairāk.

Vai ļoti apgrēcīgi tāpēc, ka aiz gara laika? Vai tomēr fundaments ir "lappuse dienā"? Vai - caur gļukiem nāk māksla? Uz to jauši vai nejauši, bet vedinās domāt.