Kad tradicionālie laika aizpildīšanas līdzekļi, ar to domājot lekciju apmeklēšanu, laboratorijas darbu atskaišu rakstīšanu, projektu sagatavošanu un tamlīdzīgas izpriecas, ir sevi izsmēluši, paziņojot, ka vai nu vairs nav paredzēti šajā semestrī, vai samazinot savu daudzumu līdz vienai reizei nedēļā vismaz tuvākās vienas laikā, neatliek nekas cits kā nodoties alternatīvās izklaides apvāršņu izpētei.

Kā atklājas, ar iesaistīšanos dziesmošanas atrakcijās entuziastu kolektīvā un repertuāra sagatavošanu divu nedēļu laikā nav gana. Sirdsmieru rast vismaz pagaidām nelīdz arī kā loma Aristofāna "Mākoņos", tā iespējama nepieciešamība uzburt muzikālo materiālu mākoņu himnām. Pat paša likteņa pasviestā iespēja izvērsties Britena "Himnā Cecīlijai" (kas, starp citu, ir patiesi lielisks un priekpilns darbs) ir vien vārs laika kavēklis un - papildpriecīgs, jo budžetu papildinošs - pēclieldienu notikums.

Bet vakari ir ietiepīgi gari. Tad nu no cieto disku aprūsējušām dzīlēm tiek izvilkti ne mazāk aprūsējuši garstāstu iesākumi, filmu scenāriju vadlīnijas un arhivētas esejas par literāri mazvērtīgām tēmām. Kas gan zina, varbūt tur atpakaļ atgriežas kaut kas vairāk.

Vai ļoti apgrēcīgi tāpēc, ka aiz gara laika? Vai tomēr fundaments ir "lappuse dienā"? Vai - caur gļukiem nāk māksla? Uz to jauši vai nejauši, bet vedinās domāt.