Tikko aizdomājos, ka, par spīti klasikas spējai savu vērtību un aktualitāti nezaudēt tik un tā, šobrīd daudz trāpīgāka būtu mūsu Aristofāna "Mākoņu" izrādīšana nevis šeit, bet Rīgā.
Cik kaismīgi viņš liek savam galvenajam varonim lugas beigās sadedzināt muļķīgi jauno ideju pārņemto Sokrātu ar mācekļiem dzīvu savā skolā!

Ne tik saistīti, bet ieprātojos (tikai nevajag izdarīt secinājumus par manām nostājām, vai, nedod dievs, pusēm) - vai man vienīgajam tas, ka Kūļa kungs tik centīgi analizē dažu vārdu nozīmi un vārdu konstrukciju darbību Rolava tekstā, rada sajūtu, ka tā ir pierasta lieta un caur šādu "redakcionālu" procesu tad arī radies lieliskākais tulkojums pēdējās piecdesmitgades laikā?