Tās gan bija iepriekšējās "ģimenes vakariņas", kas mums te pagadās katru sestdienu vai svētdienu citam cita izklaidēšanai un kad notika impulsu devušās sarunas, bet pārdomas atjauninājās šovakar.

Man vienmēr ir bijis prieks par interesantiem cilvēkiem, ar ko jāuzturas kopā vai kontaktā kādu laiku.
Jauns atklājums ir mūsu zviedru kaimiņiene. Viņa studē medicīnu pēdējā kursā, ik rītu ceļas sešos četrpadsmit un viņas istabas sienu rotā milzīgs sārtu auduma burtu veidots uzraksts "JESUS". Jaunā dāma bieži vien ar ikrīta (un konstanto) dziedāšanas maratonu maigi uzmodina tuvāko istabiņu iemītniekus, gandrīz katru dienu ēd rīsus, no kuriem gan tikpat bieži puse neapēdas un dodas paizlietnē. Saskumst, ja saruna iegrozās par situāciju Ziemeļkorejā un afrikāņu bērniem badā.

Iestarpina "nē, tā nav taisnība, tā tas nenotiek" aiz katras mūsu stāstītās Lieldienu vai Jāņu tradīcijas un ticējuma, īpaši tādiem kā šūpošanās vai veco vainagu dedzināšana. Jūtas apvainota un lūdz pārtraukt sīkus, muļķīgus, mistificētus jokus par savādām skaņām no neapdzīvotās istabas. Pēcāko apkopojot, ir absolūti pārliecināta, ka kristietība ir vienīgais dzīves ceļš. Ir laipna, smaidīga, ļoti draudzīga un jauka. Popularizē tīrības tikumu koptelpās. Šovakar stāstīja par dalību tehno ballītēs.

Bet es domāju - par ticībām, dogmatismu, absolūtismu un to, kā tas nākas, ka šādu cilvēku vēl nebiju sastapis. Vai arī - biju, bet palaidu garām? No šādu skatu punkta - viņas uzskati nav nekas unikāls. Bet tomēr.
Kā tradīcijas sadzīvo ar vienām un tām pašām ticībām, un ar netcībām?

Un dabūju lomu Aristofāna "Mākoņos".