Šodien ierakstīju vienā komentārā, ka laikam rakstu šeit "vispār tikai", kad klājas draņķīgi.
Un varbūt arī ir tieši tik triviāli un primitīvi.

Lai nu kā, šobrīd tā galīgi nav taisnība, jo:
1) ir atcelts plāns izvākties no Stabielas mājām,
2) ir atradies jauns darbs (!), kas gan varētu gadīties pārsteigumu pilns, bet... jauns darbs (!),
3) ir nostiprināts plāns doties martā divas nedēļas dziedāt ASV,
4) ir ieviesušies mācību plāni, kas vai nu vēl jāpabīda, vai jāgaida atbildes,
5) ir sācies pēdējais mani šausmīgi garlaikojošo mācību semestris,
6) ir izčibējusi vientulības sajūta,
7) ārā kļūst gaišāks, un nesmejieties un nestāstiet, ka tam nav nozīmes, visi taču zina.

Tā. Vai nav jauki?
Tikai dažreiz, drūmos vasaras rītos, es varbūt ļaušos kādai mazai reminiscencei.

Tikko stoiciskā mierā viens pats nolopsēju veselu lielo Geisha šokolādi, un jūtos daudz labāk.
Kaut kā jābēg no tām laboru protokolu šausmām un kārtējā bezbrīvdienu decembra.

Drusku žēl, ka laikam janvāris būs pēdējais mēnesis Stabu ielā. Izdevumi palielinās, ieņēmumi samazinās, kam tas der.
Bija tā mīlīgi un jauki, un ērti uz velna paraušanu. Bet varbūt tā ir tāda gredzenveida kompozīcija - ģimnāziju sāku, braucot katru dienu uz Rīgu, bakalauru pabeigšu.

Pietrūks resnā kailā vīrieša pretējā pagalma pusē un mazās jaukās virtuvītes ar veļasmašīnu zem gāzes plīts riņķiem.

Eh, nu nekas.
Dīvs deve, Dīvs jēme, Dīvam soki paļdis par kotru maizis druponu. I Geišu ari.

Turpinot lieliskās tradīcijas un kavējoties tīņa gados un jaunībā -

( gada atskaites tops )

Ir divi un četrdesmit viena, tikko esmu noskatījies filmu, bet miedziņš ir kaut kur pazudis. Turu aizdomās gultā pavadīto vakardienu.

Nu jā, bez balss palikt ir baigi neforši, it īpaši, ja sestdien jādzied.
Un būtu bijis daudz stiligāk, ja tā skaņa, ko šobrīd spēju izdot, būtu tāda trīsdiennieka ar viskiju dēļ.

Eķ. Sadošos rokās ar sevi, ļoti vēlēšos un pavārtīšos vēl drusku gultā.

Priecīgus valsts svētkus.

as'ras, prieki, mīlestība

melanholiskais valsis nodziedāts,
visiem valgums acīs,
visi vien noteic
"sentiments, sāļais sentiments"
drusku iedzer
un iet rīt uz darbu

Mani nekad nav saistījusi ne viena reliģija, bet viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem ir A. Šnitkes "Kora koncerts", kas ir viscaur pareizticīgs.
Tad tā laikam ir tā sajūsmināšanās par izpildījumu, formu, stilu, nevis saturu. Aizgrābj fundamentālums un spēcīgums, un cilvēka balss.
Kā saka Krišjānis - labāk jau nesaprast, par ko tur dzied. Bet šoreiz apziņa, ka cilvēki uztver jebko tik nopietni, ir kā amplificējošs efekts. Un nevis "es skatos uz jums no augšas, nabaga avis pavadā", bet vairāk - lai cik arī banāli neskan - cilvēku apziņā tiešām (gandrīz jau iespruka "tomēr") eksistē kaut kas lieliskas lietas radīt spējošs.

Un vispār kora mūzika ir konkrēti underrated. Un es nedomāju nedz tikai tādus Šnitkes darbus, nedz sadziedāšanos pēc dziesmu svētkiem sārtvaidzīga Platpera vai Teterovska vadībā. Ir vēl un vēl, tikai jūs, draugi, nezināt vai neesat pieraduši. [Onkulis Edgars]

es esmu samiegojies

Ar šitādiem mood swingiem jau varētu sākt domāt, ka esmu uz zālītēm. Nu, esmu, bet ne jau uz tādām. :D.
Ehh, ko nu tur. Embrace the moment.

fcukin yes depression

Laba sajūta, ja kopā organizētās lietiņas nes prieku gan ļautiņiem, gan pašiem.
Nāk klāt arī tā otra, ka varbūt to darīt varētu arī vēlreiz, lai gan domas par iespējamiem uzlabojumiem, protams, raisās vienmēr.

Paldies visiem upeszemiešiem!

Jūsu LP