my funny pentakill

Pēc ilgiem laikiem lasu aizdomīgi daudz ziņu par patriotiski un jauki pavadītiem valsts svētkiem.
Nu priekā, pats sirsnīgi novēmos, un ne jau no pārpāļa. Temperatūru arī izsviedrēju.

Un no svētkiem atbilstošas tematikas varu pievilkt tikai divas epizodes - vienu sarunu par to, ka kara situācijā izvēle būtu starp emigrāciju un trauslo akadēmiķu saļimšanu tuvākajā grāvī, kā arī pēc ilga laika viesošanos Nacionālajā teātrī, Voicekā.
Pēc pēdējā sajūtas kā pēc "Kara dabas" - prieks, ka centāties (būt stilīgi), kaut kas jau sanāca, paldies par kūkām.

Šonakt sapņoju, kā Ogres estrādē viens pats uz skatuves himnas vietā nez kāpēc sāku dziedāt "Tumša nakte, zaļa zāle" un Jolanta Strikaite publikai cenšas iemācīt, lai nedzied līdzi nepareizi "zila zāle".

Sveiciens aktrise.

Manas max 4 aizņemtās stundas darbdienās vasaras laikā tomēr pagaidām ir nevis ceļš uz nebeidzamu jautrību, bet vairāk dīkdienību. Pēc nedēļas nogales ar tagad čakli kā skudriņas strādājošajiem biedriem, šis ir, protams, kontrasts. Lai gan visādi mazdarbeļi jau gaida.

Varbūt jāsaņemas un pa kluso jāorganizē sev trakulīgas izklaides, ņah ņah ņah. :D.

Jauns mērķis ir nosprausts. Pikachu, uz priekšu!

mēs visi reiz bijām citi cilvēki

Un pēc tam, kad dažiem, kam tas iepriekš nebija ļauts, tiku pavēris durvju šķirbiņu uz to, kā man arī spēj būt emocijas un viss dzīvē neiet kā pa sviestu, es atkal atgriežos stiprajā pilī uz saņemšanās kalna, haha.

Būs jocīgi Ziemassvētki, visādā ziņā.
Pirmoreiz ar izbraucienu ārpus ģimenes ligzdiņas. Un vakar ir miris vectēva brālis.
No visa pa druskai, kā karstvīna garšvielu maisījumā. Prieciņš arī, protams.

Bet karstvīnu kādu laiku nedzeršu.

Es jau trešo dienu pēc kārtas jūtos kā sabraukts susļiks.

Tomēr es tik ļoti ceru, ka neviens neuzdrošināsies, liels asprātis būdams, pateikt - re, kā, vēl tikai pirmā nedēļa, bet tu jau nevari pavilkt savas abas augstskolas reizē. Jo tad es laikam ļoti sadusmotos.
Pats sev iegalvoju, ka pilnīgs bezspēks un principā konstantas galvas sāpes ir tikai sagadīšanās. Principā atslābums.


It kā gaidīju rudeni, bet kad viņš ir klāt auksts un slapjš, esmu tā kā drusku vīlies.
Neko neesmu iemācījies.
Varbūt vismaz būs tās lapas. Dzeltenās un tumši sārtās.

Tikko sapratu dažas lietas:

1) mana nākotne atkal rādās bez brīvdienām, bet, tā kā pagaidām plānojas darīt gandrīz tikai lietas, kas mani interesē, mani tas īpaši neskumdina,
2) man patīk mans jaunais darbs, jo atskārtu, ka līdz šim tomēr vairāk strādāju ar rokām (rr), bet tagad ir pienācis laiks galvai,
3) maniem Cibas ierakstiem ir tendence iegūt saraksta formu,
4) man reizē riebjas ārā notiekošie sniega vētrai līdzīgie procesi un reizē es priecājos, ka dienas un ielas "saulainajā pusē" šodien gāju kājām,
5) man šķiet, ka man patīk mācīt citiem lietas,
6) esmu par 13 minūtēm nokavējis savas uzticamākās Cibas fanes Karlīnas sveikšanu saules spožumā starojošajos svētkos. Sumināta!
7) esmu atradis izrādi, kas sākas ar "S" un ko, iespējams, vēlētos redzēt...

Nevarēju iedomāties labāku vietu par šo, kur apsveikt Jupeni svētkos.
Prozit!